Connect with us

Basketbols

Latvijas basketbola izlases potenciāls – pārvērtēts?

Latvijas basketbola izlases potenciāls - pārvērtēts?
ZUMAPRESS.com/Scanpix

Sestdienas, 20. februāra vakarā Arēnā Rīga Latvijas basketbola izlase Eiropas čempionāta atlases cikla izšķirošajā mačā piedzīvoja vienu no saviem visu laiku sāpīgākajiem zaudējumiem. Tas noticis pret komandu, kuru ne tikai vajadzēja uzvarēt, bet vajadzēja to izdarīt ar nepieciešamo punktu starpību – +7. Interesanti, ka šī nav pirmā reize pēdējos gados, kad mūsējie ne tikai visus galvenos notikumus atstājuši beigām, bet arī nespēj kvalificēties lieliem turnīriem.

Zaudējums klasi zemākai komandai

Komandas sastāvs pēdējos FIBA kvalifikācijas turnīros tiek veidots no labākajiem pieejamajiem spēlētājiem, jo lielāko daļu atlases cikla visām komandām pārsvarā jāiztiek bez NBA un Eirolīgas spēlētāju dalības. Taču nereti, ja vienas spēles cenā ir visa atlase, Eirolīgas spēcīgākās līgas komandu vadības tomēr kļūst pielaidīgākas un spēlētājus uz izlasi palaiž. Tā tas notika arī šoreiz, kad Latvijai pēc divu gadu pārtraukuma palīgā devās Maskavas “Khimki” kluba spēlētāji Dairis Bertāns un Jānis Timma.

Sastāvs bija vairāk kā pietiekami labs – septiņi spēlētāji pārstāv Eiropas TOP5 spēcīgākās līgas, un tikai divi – Aigars Šķēle un Kristers Zoriks – spēlē vietējā klubā (“VEF Rīga”). Eksperti objektīvi paredzēja to, ka mūsējie izdarīs visu, kas nepeiciešams, un iekļūs “EuroBasket” pamatturnīrā, taču tas, kam bija jābūt svētkiem, pārvērtās ļaunā murgā. Bezzobainais uzbrukums no tālienes – realizēti tikai 5/25 jeb 20% trīspunktu metienu, kā arī katastrofālā pēdējā ceturtdaļa – gūti vien seši punkti, noraka iespēju jau pavisam drīz izlases kreklā atkal redzēt Kristapu Porziņģi, Dāvi Bertānu un Rodionu Kurucu cīnamies par augstām vietām Vecajā kontinentā.

Bulgārijas komandā tikai viens vienīgs spēlētājs nepārstāv vietējo līgu – naturalizētais bulgārs Dī Bosts, kurš gan pirmajā mačā Sofijā, tāpat arī Rīgā bija viens no galvenajiem vaininiekiem pie tā, ka zaudēts tika abās savstarpējās spēlēs. Daudz tiek apspriesti galvenā trenera Roberta Štelmahera lēmumi, piemēram, Riharda Lomaža lielais spēles laiks pēdējā mačā (metieni no spēles – 3/11, tālmetieni – 0/5), neuzticēšanas Mārtiņam Laksam, kurš iepriekšējā “burbulī” – sabraukumā Sarajevā – neaizmeta garām nevienu metienu, Artūra Žagara neiesaistīšana spēlē, biežā spēlētāju rotācija izšķirošajos brīžos utt.

Kritika ir daudz un pamatota, bet laiku atpakaļ nepagriezt – ir jāsamierinās, ka Latvijas izlase pirmo reizi 21. gadsimtā Eiropas čempionātā nespēlēs. Ja ieskatāmies vēsturē, ne tik sen mūsējie jau bija līdzīgā situācijā, un arī toreiz spēlējām sastāvā, ar kuru nospraustais mērķis bija jāsasniedz.

Sāpīgā uzvara Melnkalnē 

Vēl viens nelaimīgs mačs bija pirms diviem gadiem Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā – toreiz apstākļi bija vēl smagāki, jo izbraukumā jāuzvar Melnkalne, kuriem pirmajā mačā Arēnā Rīga zaudēts ar deviņu punktu starpību. Tas nozīmē, ka, lai pirmo reizi vēsturē Latvija kvalificētos pasaules mēroga turnīram, bija nepieciešama uzvara ar vismaz 10 punktu starpību. Arī toreiz mums palīgā steidzās viss Eiropas leģiona zieds – Dairis Bertāns (tolaik Milānas “Emporio Armani”), Rolands Šmits (“Barcelona”), Jāņi Strēlnieks un Timma (abi “Olympiacos”) u.c.

Vienā no dramatiskākajiem mačiem Latvijas basketbola izlases pastāvēšanas vēsturē spēles gaitā vairākkārt mūsējie sasniedza un pat pārsniedza nepeiciešamo punktu starpību, taču beigu beigās uzvara zaudējuma vērtē ar 80:74. Tas ļāva pretiniekiem līksmot savu skatītāju priekšā, un, protams, uzreiz, līdzīgi kā pēc spēles ar Bulgāriju, visi pirksti tika rādīti uz galveno treneri – tolaik Arni Vecvagaru -, un uzdoti daudz jautājumu.

Vieni no skaļākajiem bija – kāpēc savā pēdējā spēlē izlases kreklā tieši nevienu minūti nenospēlēja komandas kapteinis Jānis Blūms? Kāpēc vairākos svarīgos brīžos netika ņemti minūtes pārtraukumi? Kāpēc izšķirošais metiens jāmet spēlētājam, kurš līdz tam aizmetis garām pilnīgi visus metienus? 

Šo abu maču kopsaucējs ir neizpildītie mērķi, kas vismaz vienā no reizēm noteikti bija jāizdara, ar to sastāvu, kas mums bija pieejams, tāpēc raisās jautājums, vai Latvijas basketbola izlase ir tik laba, cik augstu tā tiek vērtēta “uz papīra”? Šajā jautājumā domas dalās, un vienas konkrētas atbildes nav. Gan spēle pret Melnkalni, gan, visticamāk, arī rūgtais zaudējums pret Bulgāriju tiks aizmirsti un cerības tiks liktas uz nākamo kvalifikācijas turnīru, kas sāksies jau rudenī, kur viss sāksies no gala, un iespējams, ar jaunu galveno treneri, kam tiks dota iespēja attaisnot uz Latvijas basketbola izlasi liktās cerības.

Daira Bertāna faktors

Abos šajos mačos piedalījās viena no pēdējo 10 gadu Latvijas izlases pamatvērtībām Dairis Bertāns, taču nevienā no reizēm viņš uz sevi likto atbildības nastu nav spējis panest. Sestdienas mačā pret Bulgāriju viņš kopā ar Timmu bija paredzēti kā ļoti vērtīgs papildinājums. Tas ko no Bertāna sagaida, ir spēcīgs papildinājums uzbrukumā, taču ar ļoti vājo precizitāti no spēles (1/6 metienos, 16,7%) viņš ne tuvu to neattaisnoja, gūstot vien četrus punktus.

Vēl sliktāk viņam klājās pirms diviem gadiem Podgoricā, kur 22 minūšu laikā vienīgie punkti gūti no soda metiena līnijas (6/7, 85,7%), bet uzbrukumi no spēles tehniskajā protokolā uzrādīja traģisko 0/9, no kuriem astoņi bija tālmetieni. Tajā skaitā arī izšķirošais spēles pēdējās sekundēs, lai izrautu komandai papildlaiku. Jau pēc tās spēles Bertāns izteicās, ka šis, iespējams, bija viņa pēdējais mačs izlasē, taču tā tomēr nebija. Kā būs šoreiz – vai Dairis Bertāns savu pēdējo vārdu izlasē ir teicis?

Komentēt

Atstāt komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Vairāk Basketbols