Otra tāda mums nav un nebūs – 568 spēles Nacionālajā hokeja līgā, kas ir pārliecinoši labākais rādītājs pašmāju konkurencē. Bet, kad beidzās sezona Ziemeļamerikā, viņš vienmēr uzreiz pie pirmās izdevības sēdās lidmašīnā, lai steigots palīgā Latvijas izlasei. Apskatīsim izcilo Artūra Irbes karjeru.
Hokejs Padomju savienībā
Artūram bija apbrīnojama nervu sistēma un stabilitāte laukumā, ko pierāda arī 13 pavadītās sezonas NHL, kur pārstāvēti tikai četri klubi – Sanhosē “Sharks”, Dalasas “Stars”, Vankūveras “Canucks” un Karolīnas “Hurricanes”. Viņš ir ļoti pieredzējis, jo spēlējis ne tikai dažādu izmēru laukumos, bet arī dažādās valstsvienībās. Pirms Latvijas neatkarīgas atjaunošanas Irbe paguvis uzspēlēt divos pasaules čempionātos arī PSRS sastāvā – 1989. un 1990. gadā.
Interesanti, ka Irbe vārtos Irbe iestājās tikai 12 gadu vecumā, pirms tam spēlējot aizsarga pozīcijā. Viņa pirmais treneris “Latvijas bērzu” komandā bija Andris Siliņš, kurš viņu trenēja līdz pat brīdim, kad tika uzsāktas profesionālās gaitas Rīgas “Dinamo” komandā. Debija tika piedzīvota 1987. gadā, bet jau sezonu vēlāk, pateicoties viņa lauriem, komanda aizspēlējās līdz PSRS čempionāta finālam. Jau 1990. gada Pasaules čempionātā viņš kaklā kāra zelta medaļu, kā arī izpelnījās labākā turnīra vārtsarga godu, ar ko izpelnījās Maskavas “CSKA” vadības uzmanību.
Atrādīties aizbrauca, bet noturēties sastāvā gan neizdevās, tāpēc atgriezās Rīgā. Pēcāk, īsi pirms PSRS sabrukšanas, Artūrs skaļi paziņo, ka PSRS krāsas vairs nepārstāvēs. Turpat arī bija brīdis, kad Latvija atguva neatkarību, paverot viņa iespējas spēlēt NHL. Pirmā pilsēta, uz kurieni viņš devās, bija Sanhosē. Irbem tajā brīdī vēl nav ne jausmas, kas tieši viņš kopā ar Sandi Ozoliņu kļūs par “Sharks” superzvaigznēm.
Durvis uz Ziemeļameriku vaļā
Irbes karjera NHL dzima līdz ar viņa pirmo klubu – Sanhosē “Sharks”, jo gan Artūram, gan pašai komandai 1991./1992. gada sezona bija pati pirmā Nacionālajā hokeja līgā. Pateicoties Irbem, 1993./1994. gada sezonā “Sharks” pirmo reizi sasniedza izslēgšanas spēles. Regulārajā sezonā tika ieņema Rietumu konferences 8. vieta, kas nozīmē – pirmajā kārtā pretī nāk 1. vietas īpašniece. Togad tā bija ļoti pēcīgā Detroitas “Red Wings”, kas bija viena no pretendentēm uz Stenlija kausu. Septiņu spēļu sērijā favorīte tika izslēgta no cīņas, un, lielā mērā pateicoties Irbes veiksmīgajai spēlei, arī nākamajā kārtā pret Toronto “Maple Leafs” cīņa līdz pašai pēdējam brīdim, taču tur pagaidām arī sapnis par kausu apstājās.
Arī nākamajā sezonā izdevās aizkļūt tikpat tālu, taču tur “Red Wings” ar pārliecinošu 4-0 sērijā revanšējās par iepriekšējās sezonas pāridarījumu, turklāt Irbem nu jau mazāka loma vārtos. 1995./1996. gada sezonā viņa zvaigžņu stunda Kalifornijā bija beigusies – sezonā aizvadītas vien 22 spēles ar vidēji 4,59 ielaistiem vārtiem spēlē, un vasarā viņš jau bija jauna kluba meklējumos.
Par viņu interesi izrādīja Dalasas “Stars” vienība, kas meklēja otro numuru komandā, lai sezonas gaitā varētu dot atelpu pamatvārtsargam kanādietim Endijam Mogam, taču spēļu skaits starp abiem vārtsargiem izlīdzīnājās – 48 mači pret Artūra 35. Tas deva iespēju latvietim sevi pierādīt vēl vairāk līdz brīdim, kad viņš beidzot atrada savu komandu.
Karolīnas “Hurricanes” ēra
Karjeras augstākais punkts tika sasniegts ar pēdējo NHL komandu – Karolīnas “Hurricanes”. Tā bija tikai otrā sezona komandai zem šī nosaukuma, kad tur nonāca Artūrs Irbe, un tieši viņš bija tas, kurš ar saviem brīnumdarbiem vārtos pilsētai dāvāja konkurētspējīgu komandu, kas regulāri iekļūst “play-off”.
Pirmajās četrās sezonās Artūrs trīs reizes Karolīnu ieveda izslēgšanas spēļu turnīrā, bet 2001./2002. gada sezonā sasniegts neiespējamais – Stenlija kausa fināls, kur piecās spēlēs atzīts jau pieminētās varenās Detroitas “Red Wings” komandas pārākums. Arī šajā pilsētā viņš kļuvis par varoni, tāpēc ne velti Irbe kopā ar Helmutu Balderi iekļauts IIHF slavas zālē.
NHL karjera viņam noslēdzās 2003./2004. gada sezonā, kad Karolīnas vārtos viņu izkonkurēja Kevins Vīkss, un liela daļa laika tika pavadīta ECHL līgā. Vēl 2006. gadā Artūrs parakstīja līgumu ar Slovākijas komandu “HK Nitra”, taču aizvadītās 6 spēles tur nebija pārāk veiksmīgas, tāpēc pēc tās sezonas savu spēlētāja karjeru beidza.
Treneru korpusā viņš darbojies gan Rīgas “Dinamo”, Latvijas hokeja izlasē, gan arī NHL. Par nopelniem viņš ieguvis Triju zvaigžņu ordeni, kā arī 2010. gadā viņa #1 pievienojās Helmuta Baldera (#19), Sergeja Žoltoka (#33) un Kārļa Skrastiņa (#7) numuriem un tika iemūžināts.
