Tām, komandām, kas iekļuva izslēgšanas spēlēs, sezona tā pa īstam sākās tikai tagad, taču jau kuro sezonu tām nespēja kvalificēties vienīgā Latvijas pārstāvniecība Kontinentālajā hokeja līgā. Taču bija laiki, kad Rīgas “Dinamo” tur bija regulārs viesis, turklāt ir izdevies arī tikt tālāk par pirmo kārtu, tāpēc apskatīsim mūsu komandas labākās sezonas.
Debijas sezonā – 10. vieta KHL
Atdzimšana tika piedzīvota 2008. gada pavasarī – tieši pirms jaunizveidotās Kontinentālās Hokeja līgas sākuma. Savā debijas sezonā dinamiešiem klājās ļoti atzīstami, pirms izslēgšanas spēlēm ierindojoties 10. vietā visā līgā. Toreiz komandas vēl nebija sadalītas ne pa konferencēm, ne arī divīzijām, tāpēc sezonas izskaņā tika ņemta vērā pozīcija visā līgā.
Komandas panākumi nebija velti, jo sastāvā tika pulcēti tādi vārdi kā divkārtējais Stenlija kausa ieguvējs Marks Hartigans, slovāks Marcels Hosa, kas savu vārdu komandas vēsturē ierakstījis kā viens no labākajiem snaiperiem, kā arī tā laika Latvijas izlases līderi Lauris Dārzinš, Aleksandrs Ņiživijs, Sergejs Naumovs u.c. Noteikti jāatzīmē komandas galvenais treneris – slovāku speciālists Jūliuss Šuplers, kurš savas darbības laikā ne tikai attaisnoja uz sevi liktās cerības, bet spēja izdarīt “pa virsu.”
Regulārajā sezonā jau pieminētais Hosa uzreiz iekārtojās līgas labāko vārtu guvēju sarakstā, iemetot 24 vārtus. Viņš un vēl divi leģionāri – kanādieši Hartigans (21+17) un Mets Elisons (15+25) – bija komandas galvenais vilcējspēks. Izcīnītās 29 uzvaras 56 spēlēs joprojām ir nepārspēts rādītājs komandas vēsturē.
Ņemot vērā izcīnīto vietu, uzreiz tika dota iespēja paradīt sevi arī izslēgšanas spēlēs, kur gan pretī stājās varenā Maskavas “Dinamo” komanda. Tai bez ierunām sērijā zaudēts ar 0-3.
Leģendārā “play-off” sērija pret “SKA”
Nākamajā sezonā uzvaru bija mazāk, taču šī sezona Dinamo līdzjutējiem pavisam noteikti iespiedusies atmiņā visvairāk. Skaļākā ziņa vēl pirms sezonas bija Stenlija kausa ieguvēja Sanda Ozoliņa pievienošanās sastāvam. Viņam pievienojās arī virkne labu leģionāru – kanādiešu superzvaigznes Pola Karijas brālis Martins, slovāku veterāns Roberts Petrovickis, kā arī vēl viens kanādietis Maiks Iguldens, kurš vēl iepriekšējā sezonā nospēlēja 11 spēles NHL.
Sezona atkal aizritēja ļoti labi, fani tika lutināti – izcīnītas 27 uzvaras, turklāt, tuvojoties “play-off”, vadība paziņoja par vēl vienu papildinājumu – Latvijas izlases uzbrucēju Mārtiņu Karsumu. Viņš, izcīnījies Ziemeļamerikas hokeja lukumos, pēc ilgāka laika atgriezās uzspēlēt savā dzimtenē.
Kopvērtējumā rezultāts vēl labāks – 7. vieta, bet Marcels Hosa turpināja sevi pierādīt kā izcilu snaiperi, ar 35 (!) precīziem metieniem kļūstot par KHL labāko vārtu guvēju. Lielisku sezonu aizvadīja arī vietējie hokejisti Aleksandrs Ņiživijs (otrais rezultatīvākais komandā ar 12 gūtiem vārtiem un 24 rezultatīvām piespēlēm), Jānis Sprukts (11+25), Miķelis Rēdlihs (17+15), Lauris Dārziņš (14+17), kā arī Sandis Ozoliņš (6+18), kurš gan traumas dēļ vairākas spēles izlaida.
Izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā pretī nāca varenā Sanktpēterburgas “SKA” vienība, kas pirms dueļa tika uzskatīta par neapšaubāmu favorīti, taču rīdziniekiem gan bija pretenzijas pret šo apgalvojumu. “SKA” tika šokēti jau pirmajās divās mājas spēlēs, kurās tā spēja gūt tikai vienus vārtus (0:2 un 1:3), nonākot pret Rīgu iedzinējos ar 0-2. Tas nozīmēja tikai vienu – negaidīti sasniegta bezdibeņa mala, jo tas bija laiks, kad pirmajā kārtā cīņa vēl norisinājās līdz trim uzvarām.
Pirmajā mājas spēlē Arēnā Rīga brīnums vēl nenotika, un armijas klubs vienu spēli atguva, bet tas bija arī viss, jo ceturtajā spēlē rīdzinieki aizvadīja lielisku maču, uzvarot ar 4:2, un jau savā otrajā sezonā sasniegta KHL izslēgšanas spēļu otrā kārta. Spēka gan pietika tikai vienai, jo pēcāk pret Balašikhas “MVD”, kuru tolaik trenēja Latvijas izlases treneris Oļegs Znaroks, sērijā līdz četrām uzvarām ar 1-4 piedzīvots pārliecinošs zaudējums. Savukārt, Znaroks spēja savu komandu aizvest līdz KHL finālam, kur spraigā septiņu spēļu sērijā atzīts Kazaņas “AK Bars” spēks.
Trīs no trīs
KHL trešajā sezonā tomēr nolemj sekot NHL piemēram, sadalot komandas Rietumu un Austrumu konferencēs, kas nozīmē, ka “Dinamo” cīnīsies Rietumu konferencē. Arī šoreiz izdodas pārsniegt 20 uzvaru slieknsi (kopā – 22) ar visu to, ka komandu bija pametis Marcels Hosa, kurš pārcēlās uz jau pieminētajiem ”AK Bars”, kas tajā brīdī bija izcīnījuši divus no diviem Gagarina kausiem. Viņu nomainīja cits Slovākijas izlases uzbrucējs Tomašs Surovijs. Pēc sezonas pārtraukuma sastāvā uz vienu sezonu atgriežas Marks Hartigans, kurš savu vietu neveiksmīgi centās iekarot Maskavas “CSKA”.
Vadības grožus laukumā šoreiz pārņēma latvieši – komandas TOP 7 rezultatīvāko sarakstā sezonas beigās spēj ielauzties vien Surovijs (sestā vieta, 13+18). Izcili rādītāji Laurim Dārziņam (21+23) un Miķelim Rēdliham (16+23). Labas sezonas aizvada arī Aleksandrs Ņiživijs (12+24), Mārtiņš Karsums (17+15) un Sandis Ozoliņš (6+26).
Rietumos izcīnītā 7. vieta mums pretī atkal noliek vienus no visas sezonas faovrītiem – Oļega Znaroka trenētie Maskavas “OHK Dinamo”. Jau pirmajā spēlē rīdzinieki parādīja, ka tik viegli maskaviešiem šajā kārtā neklāsies, uzvarot pagarinājumā ar 2:1, bet otrajā spēlē Znaroka padotie izgāza dusmas par zaudējumu, mūsu vārtos iemetot astoņas ripas (spēles rezultāts – 8:4).
Sērijai pārceļoties uz Rīgu, nevienam ne prātā nenāca, ka uz Maskavu neviens vairs atpakaļ nebrauks – trešajā spēlē mūsējie pretiniekus burtiski iznīcināja, uzvarot ar 5:1, bet ceturtā spēle bija viena no dramatiskākajām visa Rīgas kluba vēsturē, pagarinājumā Laurim Dārziņam izraujot uzvaru ar 2:1. Arī šoreiz otrā kārta un sērija līdz četrām uzvarām izrādās nepārvarams šķērslis – ar 1-4 zaudēts Jaroslavļas “Lokomotv”.
