Lai gan latviešu futbolistu pārstāvniecība Premjerlīgā pēdējos gados līdzināma ar nulli, savulaik daži mūsējie tur atzīmējušies. Viens no viņiem, aizsargs Igors Stepanovs Londonas “Arsenal” sastāvā ieguvis arī titulus, par kuriem sapņo daudzi. Divās rakstu sērijās ieskatīsimies viņa karjerā un panākumos.
No Virslīgas uz Premjerlīgu
Ir 2000. gads, pilnā sparā ritēja 26. Virslīgas sezona. Jau jūlija vidū bija skaidrs, ka “Skonto FC” dodas pretī savam devītajam Latvijas čempiontitulam. Pēkšņi komandai bija jāmeklē aizstājējs pamatsastāva centra aizsarga pozīcijā, jo angļu supergrands Londonas “Arsenal” par Igoru Stepanovu galdā bija gatavi likt 1,5 miljonu eiro, kas Rīgas klubam bija ļoti salds piedāvājums.
Skontiešiem gan šis nebija pirmais septiņu ciparu darījums – pirms pusotra gada, tiklīdz atvērās transfēru tirgus 1999. gada 1. janvārī, cits Premjerlīgas klubs “Southampton” par 1,2 miljoniem eiro iegādājas Virslīgas labāko snaiperi 22 gadus veco Marianu Paharu. Arī par Stepanovu izskanēja piedāvājums, no kura klubs nevarēja atteikties.
Latviešu aizsargs vairs neskaitījās kā jaunais talants, jo viņam uz doto mirkli ir 24 gadi un pieci mēneši, taču, neskatoties uz ne uz ko, transfērs notiek, un Latvijas izlases pamatsastāva spēlētājs pārcēlās uz valsti, kur spēlē augstākā līmeņa futbolu. Vai viņš tam bija gatavs?
Par to viņš varēja pārliecināties tikai gada izskaņā, iekļūstot komandas sākumsastāva rotācijā un pirmo maču jaunās komandas sastāvā aizvadot Lāčplēša dienā, 11. novembrī Līgas kausa ietvaros. Sākums gan ļoti daudzsološs – neskatoties uz zaudējumu Ipsvičas komandai ar 1:2, savā debijas mačā Stepanovs guva “Arsenal” vienīgos vārtus. Jāmin, ka tie arī bija viņa vienīgie vārti visā laikā, ko pavadīja Londonā.
Premjerlīgā Stepanovs pirmo reizi atzīmējās nedaudz vairāk kā mēnesi vēlāk – 26. decembrī, kad “Arsenal” tabulā atradās otrajā vietā. Savā laukumā pretī stājas “Leicester City”, kas iekārtojusies uzreiz aiz londoniešiem trešajā vietā. Pretiniekus izdevās sagraut ar 6:1, bet Stepanovs laukumā pavadīja visas 90 minūtes.
Trīs sezonu laikā vien 17 spēles Premjerlīgā
Līdz 2000./2001. gada sezonas beigām Stepanovs aizvadīja vēl astoņus mačus, visās cīņās nospēlējot 90 minūtes. Tas deva cerības uz regulāru iesaisti komandas rotācijā, bet nākamo gadu laikā latviešu aizsargs komandas galvenā trenera Arsēna Vegnera acīs īpaši lielu uzticību neizpelnījās, un līdz 2003. gada 11. maijam vairs tikai astoņi mači Premjerlīgā. Taču tas viņam netraucēja 2002. gadā tikt ieskaitītam pie tiem, kas tiesīgi sevi saukt par Premjerlīgas čempionu.
Cīņā par titulu klubs sezonas gaitā zaudēja tikai trīs mačus, izcīnot 87 punktus – 26 uzvaras 38 mačos, kas ļāva tuvākos sekotājus – “Liverpool” un Mančestras “United” – apsteigt attiecīgi par septiņiem un desmit punktiem. Tas tajā gadā nebija vienīgais viņa iegūtais tituls – “Arsenal” izcīnīja arī Anglijas kausu, finālā ar 2:0 apspēlējot citu Londonas klubu “Chelsea”. Stepanova artava šajā turnīrā ļoti pieticīga – pieteikums sastāvā piektā raunda cīņā ar Pirmās līgas (pēc spēka trešā Anglijā) klubu “Gillingham FC”, kā arī nākamajā kārtā 90 minūtes neizšķirtā (1:1) pret Ņūkāslu.
Interesanti, ka nākamajā gadā Stepanovam bija iespēja savu Premjerlīgas titulu dubultot, jo arī tad “Arsenal” visas sezonas garumā iesaistījās sīvā cīniņā par uzvaru, taču beigu beigās par pieciem punktiem nācās iepalikt Mančestras “United”.
Latviešu aizsargam izdevās apostīt gaisu arī Čempionu līgā, kur divu sezonu laikā, no 2001. līdz 2003. gadam laukumā viņš izgāja piecos mačos, bet četrus no tiem nospēlēja “no zvana līdz zvanam”. Taču “Arsenal” laiks viņa karjerā ir tāds, kuru, iespējams, vēlētos ātrāk aizmirst, bet par to, kā arī viņa klubu pieredzi Eiropas līmenī raksta otrajā daļā.
